Pati vēstule publicēta netika, tomēr tās saturs tika izgāzts pa radio.
Rakstiski izvilkumi
15.09.05 Latvijas Radio 1 raidījums Piespēle
SKARBA INTERVIJA ar Guntu Baško, Lieni Jansoni, Ievu Kubliņu un Eviju Āzaci
PAR NEVĒLĒŠANOS SADARBOTIES AR IZLASES TRENERI.
Jumtalapas ārpusraidījuma atzinums: Problēmas būtība slēpjas nevis sieviešu psiholoģijā, bet gan pretenzijās pret trenera darba profesionalitāti, kā rezultātā izlases spēlētājām tika liegts realizēt savu potenciālu.
Raidījumu vada Inita Kresa, studijas viesis Ivo Jirgens, [I.Kresa un I.Jirgens spēles EČ Turcijā vēroja klātienē].
Kresa: Latvijas Sieviešu basketbola izlase pirmo reizi ir izcīnījusi tik augstu vietu – 6.vietu Eiropas čempionātā. Gandarījums ir par paveikto, taču par trenera un spēlētāju attiecībām ir palikušas mieles, pat vairāk – spēlētājas neredz iespēju turpmāk sadarboties ar izlases galveno treneri Raivo Otersonu un par to jau ir informējušas arī Latvijas Basketbola savienības (LBS) prezidentu Ojāru Kehri.
(...)
Kresa: Zaudētajās spēlēs laukumā bija tāds haoss. Līderes uzņēmās iniciatīvu, bet mūsu taktika zaudēja pretinieču treneru izstrādātajiem plāniem...
Jirgens: Cik nu mums tā taktika tajos brīžos laukumā vispār bija... Arī man izskatījās, ka mūsu izlases spēle pārāk bija balstīta uz atsevišķu spēlētāju individuālo meistarību. Trūka tas, ko pašas spēlētājas nosauca par sistēmas trūkumu, sevišķi uzbrukuma organizēšanā... Cik nu kurā spēlē izdevās to individuālo meistarību nodemonstrēt, tā arī bija...
Kresa: Vai Tev nelikās, ka treneris spēles laikā lūdz taisīt vienu kombināciju, bet meitenes, jūt, ka tā kombinācija neies cauri un taisa citu kombināciju?
Jirgens: Labi, ja viņas vēl taisīja citu kombināciju...
(...)
Kresa: Spēles taktiskais zīmējums un trenera mēģinājumi iejaukties – tas laikam bija tas, kas mums pietrūka. Kad neiet, tad neiet, un mēs pat nemēģinājām mainīt spēles taktiku...
Jirgens: Tā jau bija problēma, par ko sāka runāt jau pārbaudes spēļu laikā...
Kresa: Tagad mēs noklausīsimies intervijas ar izlases spēlētājām un tad jau mēs nonāksim arī līdz spēlētāju un trenera attiecībām.
Baško: Gandarījums ir, jo 6.vieta Eiropā ir ļoti augsta vieta. Un ja paskatās, kādas labas komandas ir palikušas aiz mums, tad vispār liekas – superīgi. Es domāju, - cepuri nost meitenēm, ka mēs tā cīnījāmies. Mērķis – 5.vieta ir augsts, bet mēs tur netikām, bet ir gandarījums arī par 6.vietu...
Āzace: Es pilnīgi piekrītu Guntai, 6.vieta tomēr ir līdz šim augstākais sasniegums. Un tādā ziņā vien ir gandarījums, un tiešām paldies visām meitenēm par superīgo darbu!
Kubliņa: Nu, man rī īpaši daudz vairāk nav ko piebilst, kā jā, ir gandarījums. Bet tajā pašā laikā man bija tāda sajūta, ka darbs netika padarīts līdz galam.
Jansone: Tiešām ir jābūt gandarījumam, kā Gunta teica, ka aiz mums ir palikušas tādas komandas. Un mēs varējām cīnties un tikt vēl tālāk uz to pasauli...
Kresa: Tā rezonanse, kas bija Rīgā, kad TV3 rādīja šīs spēles, un man zvanīja daudzi cilvēki un teica, ka šī esot sapņu komanda. Man bija iespēja būt klāt, kad jums bija tikai 16 gadi, un tad jau mēs jūs nosaucām par sapņu komandu...
Kresa: Kas bija tas, kas EČ Turcijā neizdevās pašu dēļ?
Baško: Ļeņins kādreiz teica: ”mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!” Tā arī mums: trenēties, trenēties un vēlreiz trenēties! Tas arī tieši mums pietrūka – treniņu darbs. Kaut arī izlasē mums bija tie treniņi, bet nebija pietiekami daudz individuālā darba un nebija pietiekami daudz komadas saspēles darba. Es domāju, ka tas bija tas, kas citas komandas cēla augstāk par mums. Individuāli mēs esam ļoti labas, bet vajag piestrādāt pie komadas mestarības. Bija tā: spēļu dienā mēs aizbraucām uz treniņu, kas patiesībā bija iesildīšanās, jo treniņš bija ļoti īss. Metienos treniņš pagāja tikai 10 minūtes, varbūt. 5 minūtes uz vienu grozu un 5 minūtes uz otru grozu. Un ar to vien jau nepietiek Tas nav pietiekami daudz, lai uzlabotu metienu precizitāti. Nenotika arī nekāds darbs ”viens pret vienu”, lai iemācītos, kā pareizi apspēlēt, vai ”divi pret divi”, vai ”trīs pret trīs”, - tādas elementāras lietas, tas pats aizsardzībā – mēs neko nedarījām aizsardzībā. Viss bija jādara pret to ”konisiņu” – tas arī nav normāli, jo spēlē taču mums ”konusiņš” nestāv priekšā! Spēles laikā mums priekšā stāv spēlētājas!
Kresa: Vērojot pēdējo spēli EČ, kad aizsardzībā mums gāja ”kā caur sviestu”. Nebija tāda sajūta, ka jūs ejat uz visu banku...
Jansone: Bet arī spēlē pret Spāniju mēs varējām uzvarēt... Viena lieta, vik liels ir gribasspēks un kāda ir atdeve. Bet otra lieta ir, kā kopā mēs esam saspēlējušās! Tas nav normāli, ka atbrauc 12 meitenes, kas sezonas laikā kopā nav spēlējušas (vienīgi Ieva Tāre, Anita Mikāle un Zane Eglīte spēlēja kopā) un spēlē Eiropā katra savā klubā, bet nav nekādas sistēmas. Mums bija daudz laika no maija vidus izstrādāt kaut kādu sistēmu, lai ”mēs viena otru justu”. Un tiešām tajās spēlēs pret Spāniju un Francju, kur mēs reāli varējām tikt četriniekā vai pieciniekā, mēs iekritām uz to, ka mums nebija saskaņa – ”mēs viena otru nejutām” aizsardzībā. Visas vasaras garumā nevienu reizi nenostājāmies ”pieci pret pieci” un neuztaisījām vienkāršu vingrinājumu, kā runāt un kā apstādināt...
Kresa: Te mēs esam nonākuši līdz tam dialogam starp spēlētājām un treneri...
Kubliņa: Spēlētājām gatavošanās posmā bija vairāki mēģinājumi iet un runāt ar treneri, un rast kaut kādu dialogu, kādu kompromisu, jo jau krietnu laiku atpakaļ sajūta bija tāda, ka nav tā, kā vajadzētu būt. Bet nu, ar visu mūsu runāšanu nekas nevirzījās uz priekšu un tagad ir situācija tāda, ka jā, 6.vieta ir, bet man versonīgi nav tāda prieka, kādam vajadzētu būt. Es tiešām, no visas sirds, zinu, ka mēs varējām uzvarēt Spāniju, ja mums būtu pareiza taktika sagatavošanās.
Kresa: Nav jau jums konkrēti pretenzijas pret treneri kā cilvēku un personību, bet drīzāk pret viņa profesionālo darbību, profesionālo varēšanu?
Kubliņa: Domāju, jā – respekts. Un arī mūsu komandā nebija disciplīnas. Manuprāt, tas ir no tādiem galvenajien faktoriem.
Baško: Visi runā, kad un ko grib, visi atļaujās pa daudz, bet nu, ja būtu tā disciplīna, tad arī nevens neko neteiktu un visi spēlētu tā, kā ir jāspēlē, neviens neko nerunātu un darītu to, kas viņam jādara. Bet tā tas diemžēl nebija.
Kresa: Vairākās situācijās Anete Jēkabsone vai Gunta Baško uzņēmās saspēles vadītājas funkcijas. Un pirmais numurs jau ir tās ”komandas smadzenes”, kas organizē spēli. Vai pirmā numura problēma arī bija tā problēma?
Baško: Ar pirmo numuru vai bez pirmā numura, es domāju, spēle ir ”velkama”. Lielākā mūsu problēma bija tā, ka mums uz laukuma nebija saskaņas. Ja mums spēlē gāja slikti, tad mēs nevarējām ”no tās bedres izkāpt ārā” un pateikt nu, davai, ”savācamies”. Vienīgi pret Turciju, kad bija -10, tad mēs ”savācāmies”. Bet prte Fanciju jau bija grūtāk, jo tā ir augstākas klases komanda. Nav tās saskaņas tādos grūtos brīžos, kas mūs spētu izvilkt no tiem ”grūtumiem”. To visu vajadzēja dabūt treniņprocesā!
Āzace: Kad mums vajadzēja diezgan lielu palīdzību ne trenera puses tādās spēlēs kā pret Franciju un Spāniju, mēs prasījām trenerim un uzdevām konkrētus jautājumus, un viņam nebija atbildes uz nevienu no mūsu jautājumiem. Nebija nekāda risinājuma ne aizsardzībā, ne uzbrukumā. Un ja viņam nebija risinājuma, tad viņš dialogā ar mums šo risinājumu varēja atrast. Un tāda lieta arī nebija.
Baško: Ja no trim kombinācijām un viena gala auta var izanalizēt visu spēli par pretinieču komandu, tad man komentāru nav...
Jansone: Pēdējās spēļu dienās mums video par pretinieču spēli bija samontēts tikai 5 minūšu garumā! Un šo 5 minūšu garumā treneris vienkārši sēdēja un skatījās, un neko neteica. A viņš būtu izgājis tam video vismaz trīs reizes cauru, tad viņš zinātu vismaz nākamo piespēli vai nākamo ”blociņu”, kas sekos. Mēs vienkārši iegājām un skatījāmies televizorā, pēc 5 minūtēm beidzās un viss – saliekam rokas un ejam!
Kubliņa: Runājot par profesionālismu – es domāju, ka visiem treneriem bija jāsēž pie video un kopā jāanalizē pretinieču spēles un jāsadarbojas savā starpā. To mēs nejutām šajā turnīrā. Par to video – ja treneris video satās klusējot un ja pēc tam nav nekāda risinājuma aizsardzībai un ka viss tiek pārrunāts tikai aptuveni – jūs pašas izdomājiet kā ar tiem blokiem, mainaties vai nemainaties. Tad nu arī redzat to rezultātu...
Kresa: Droši vien jādomā, ko darīt tālāk. Kādi ir jūsu ieteikumi un kādi ir varianti, ka darbs tālāk varētu turpināties...? Nav jau vairs ”auseklīšu laiki” - jūs veltat savu brīvo laiku laiku, lai spēlētu izlasē, bet pēc tam vēl ir tādas negatīvas emmocijas!
Kubliņa: Es negribētu savu vasaras laiku veltīt trenējoties un ziedoties Latvijas izlasei, piedzīvojot tādas pašas negatīvas emocijas. Tā kā es domāju, jā – ir kaut kas jādara lietas labā, lai kaut kas mainītos. Un ja tiešām tie kas mūs atbalsta un arī Latvijas Basketbola savienība grib lai mēs uzstādam kaut kādus mērķus un dabūjam augstāku vietu Eiropā, tad sakarā ar šo trenera lietu ir kaut kas jādara.
Baško: Jāmeklē kāds, kas būs gados varbūt nedaudz pieredzējušāks un tai lietai pieies varbūt nedaudz nopietnāk un nedaudz ar lielāku profesionalitāti. Visu cieņu trenerim Otersonam, ka viņš centās palīdzēt, bet nu, viņš diemžēl, manuprēt, vēl ir par jaunu. Būtībā viņam šī izlase bija pirmais lielais darbs. No vienas puses, veiksmīgi, jo esam 6.vietā, bet no otras puses meitenēm ir tik daudz negatīvu emociju, ka tas vairāk nav vajadzīgs – vēl vienu vasaru iet un mocīties, un pēc tam atkal raudāt vai galvu nokārt. Tas vairāk nav vajadzīgs, tā kā kaut kas ir jāmeklē.
Āzace: Tiešām ir jāmeklē treneris, kas šim darbam atdosies ar tikpat lielu pašatdevi kā izlases meitenes un kā fiziskās sagatavotības treneris Ivars Čākurs, kas ļoti labi nostrādāja. To pašu gaidam arī basketbola jomā!
Kresa: Jābūt pārliecībai, ka jūs vairāk nevarat sadarboties ar treneri Otersonu. Un ja nevarat, tad kādi ir ieteikumi?
Jansone: Jau sen meiteņu galvās kaut kas tāds bija pavīdējis. Un ja mēs tiešām atsakamies un pasakam, ka mēs netaisamies vēl vienu vasaru iet kopā ar šo treneri, tad mums vienkārši ir jābūt kaut kādam pamatojumam, ar ko mēs varam strādāt.
Baško: Mēs jau nevaram pateikt, ka mēs Otersona vietā ņemsim to vai to treneri... tur tiešām ir jādomā un to tā ”uz sitienu” nevar atbildēt.
Kresa: Bet vai jūs neredzat to iespēju, ka pēc laika norimsies tās kaislības un kā pavasarī šādā pašā sastāvā varētu turpināties treniņdarbs?
Kubliņa: Es to neredzu!
Āzace: Ir tāda iespējamība, bet mēs ļoti ceram, ka tā nebūs!
Kresa: Es ļoti negribētu, lai tas tā arī paliktu savās vietās un līderēm rastos iemesli, lai neatbrauktu – vienai ”trauma”, otrai ”mācības”, trešai ”tas”... Zemūdens klints būtu skaidra – ka jūs vienkārši meklētu iemeslus, lai neatbrauktu, ja nekas nemainās...
Jansone: Šīs vasaras garumā pierādījās, ka mēs izlases meitenes kā kolektīvs esam ļoti saliedētas. Es domāju, ka tā nebūs, ka nākamgad katra meklēs kaut kādu ieganstu, lai neierastos uz izlasi. Ja mēs to darīsim, ja mēs nākamvasar kaut ko iesāksim, ja mēs ”sacelsimies” vai kā, tad mēs visas būsim kopā, mēs būsim kā kolektīvs, mēs vienkārši kopīgi nolemsim, ka mēs kopā nevaram sastrādāties ar šo treneri!
Āzace: Ja jau cilvēki to runā, tad jau pamats noteikti ir, arī skatītāji un pa televīziju tie zinātāji basketbolā – tie cilvēki arī varēja pa televīziju manīt kā spēles tika vadītas.
Baško: Ja man pat ar basketbolu nesaistīti cilvēki prasa no malas: ”ko tas treneris jums tur dara un kliedz?”, tad es pat tap prasītājam nevaru kaut ko atbildēt! Ko viņš kliedz es nezinu, bet viņš kliedz. Ja cilvēks no malas to saka, tad jau tas vien ir rādītājs...
Kresa: Kā varēja nonākt līdz tādai situācijai attiecībās starp izlases meitenēm un treneri? Jo gan izlases meitenes ir jaukas, gan arī treneris ir jauks cilvēks...
Jirgens: Te ļoti liela loma bija Armandam Krauliņam kā personībai. Pēc viņā voietā nāca viņa asistents Otersons, kur nespēja komandā...
Kresa: ...radīt respektu. Jauns sipmātisks vīrietis, bet...
Jirgens: Treneris nespēja pārliecināt spēlētājas par savu meistarību, savām zināšanām, par savu pieredzi, par to, ko viņš komandai var dot. Jāņem vērā, ka lielākā daļa Latvijas izlases spēlētājas savos klubos spēlē pie augsta līmeņa treneriem un iespējams, ka viņu mēraukla trenera darba vērtējumā ir pietiekoši augsta. Varbūt Otersons nav spējis dot meitenēm to, ko no viņa gaidīja.
(...)
Jirgens: Es ceru, ka Latvijas Basketbola savienības treneru komisija spēs izvēlēties pietiekami labu un augsta līmeņa izlases galvenā trenera kandidātu, pret kuru meitenēm nebūs būtisku iebildumu.
