publicēts : 31.03.2009
2005.gada 24.gada marts.
Esmu ieradies Viļņā.
2 stundas pirms izšķirošās spēles par iekļūšanu Eirolīgas Final Four : Lietuvos telekomas (Kubliņa) vs Dynamo Moscow (Krauliņš).
Drēgns pavasara laiks, no gaisa nāk ledus un lietus maisījums, uz zemes kūstošs sniegs, dubļi, peļķes...
Ko darīt atlikušajā laikā pirms spēles?
Lūk, slavenais Ģedemiņa kalns ar pili galā. Jāuzkāpj - tur droši vien pavērsies labs skats! Un tā es sāku kāpt kalnā, šķendēdamies par to, ka lietuvieši ceļu uz virsotni ir uztaisījuši nejēdzīgas spirāles veidā. No gaisa gāžas slapjdraņķis. Zem kājām pa minēto spirāli gāžas lejā dabas spēku radītās ūdens straumes un dubļi. Pēc ilgas cīņas man tomēr izdevās sasniegt virsotni. Skats tiešām labs, bija vērts mocīties ar kāpšanu. No turienes redzama arī Lietuvos Rytos arēna, kur notiks gaidāmā spēle : Ieva vs Krauliņš.
Nez kas man uznāca, bet izdomāju nolēkt no tās nelielās mūra sieniņas uz kalna virsmas. Izskatījās, ka tas ir droši - segums bija zeme bez sniega. Tomēr izrādījās, ka uz iekšēji sasalušās zemes bija viltīgi nogūlusies plāna un slidena zemes garoziņa. Es sāku slīdēt lejup. Ja mēģinātu nobremzēt, tad kristu un novārtītos viscaur ar dubļiem. Augstasinīgi ieņēmu kalnu slēpotāja pozu. Neprotu slalomu, tāpēc brauciena virziens dabiskā veidā sanāca taisni uz leju. Par cik bērnībā biju laidies no kalna ar slēpēm, tad tagad spēju noturēt līdzsvaru. Un jo tālāk braucu, jo ātrums kļuva lielāks. Drīz vien ātrums sāka pārsniegt manu bērnības dienu pieredzi. Turklāt piepeši segums mainījās uz akmeņainu virsmu. Man vairs nebija variantu. Notika tas, no kā baidījos visvairāk - nogāzos un sāku kūleņot. Sākotnējie dubļainās virsmas draudi viscaur novārtīties bija pārvērtušies citā un vēl draudīgākā realitātē - nu jau es tiešā veidā riskēju kaut ko pārsist vai salauzt pret akmeņaino virsmu...
Tomēr viss beidzās relatīvi laimīgi. Kurpes un bikses līdz ceļiem bija pilnībā mainījušas krāsu no melnas uz brūnu. Virsjaka bija mēreni novārtīta un nedaudz apskrambāta. Tā nu es apstulbis blenzu augšup uz savu brauciena ceļu, kas izskatījās kā divas sliedes - it kā kāds ar slēpēm būtu laidies taisni lejā. Šis skats man sniedza gandarījumu un vienlaikus izbailes, vai tuvumā nav varas pārstāvji. Neviens pogainais nebija manāms. Biju nokļuvis parkā un sāku domāt, kā lai atgūst cilvēcisku izskatu. Pēc pusotras stundas jau sāksies spēle : Ieva vs Krauliņš! Domāju sakopties parkā izvietotajā pazemes tualetē, bet tur bija tāda voņa, ka tīri refleksīvi nobļāvos : "ārprāts, kā te smird!" Tualetes operatore manu pamatdomu droši vien saprata, jo sāka kaut ko runāt pretī lietuviski un viņas sakāmajā saklausīju arī vārda sakni "smird". Veikli taisījos prom, jo tur nekas vairs nebija darāms. Sakopšanos taisīju publiskā veidā parkā, kur bija liels daudzums sniega un lāmu. Padsmit minūšu laikā ieguvu daudz maz pieklājīgu izskatu un devos uz arēnu. Bet par tālāko tas jau ir cits stāsts...Dēku ar Ģedemiņa kalnu līdz šobaltdienai slēpu, jo baidījos no Lietuvas varas iestādēm. Ceru, ka mans nodarījums pret Lietuvas valsts nacionālo lepnumu nav kvalificējums kā noziegums pret valsti, kam nav noilguma...
