Pārpublicēta intervija
24.03.09 Sporta avīze
Jansones emocionālā sezona
Ēriks Strauss

Liene Jansone, viena no sieviešu basketbola izlases lielā sešnieka līderēm Liene Jansone šosezon paspējusi pamatīgi izceļoties un pārdzīvot patīkamus un ne tik patīkamus brīžus. Cik liela pagājušajā vasarā bija sajūsma par noslēgto trīs gadu līgumu ar 2008. gada sezonas Eirolīgas finālisti Čehijas Gambrinus, tikpat liela bija vilšanās par vairākiem šajā komandā pavadītajiem mēnešiem. Pēc gadu mijas notika darījums starp Gambrinus un Francijas Tarbes, un Jansone nomainīja komandu. Un atkal emociju līkne strauji uzlēca augšup. Par šīs sezonas pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem lai stāsta pati Liene.

Ar ko sāksi: vai ar to, kā nokļuvi Čehijā, vai ar to, kā pārcēlies uz Franciju?
– Pat nezinu, no kura gala sākt... Labi, sākšu ar pārcelšanos uz Franciju. Kaut kad sezonas vidū kļuva zināms, ka viena no Tarbes pamatsastāva spēlētājām palikusi stāvoklī un viņai šī sezona beigusies. Izrādījās, ka šī spēlētāja bija tieši ceturtais numurs jeb mana pozīcija laikumā. Komandas ārsts viņai pateica, ka ilgāk par nedēļu noteikti nedrīkst spēlēt, bet klubs palika ar robu sastāvā. Tātad jāmeklē kaut kas vietā. Vēl joprojām neesmu sapratusi kāpēc, bet Francijā ir tāds vīriņš kā Žans Pjērs, viens no galvenajiem cilvēkiem visā sieviešu līgā. Tarbes vadībai viņš ieminējās par mani. Savukārt es viņu atceros no savas spēlēšanas Eiropas čempionātos, dažādos turnīros. Tik ietekmīgam kungam jau bija zināms, ka man Čehijā īpaši labi nesokas, tāpēc Pjērs kluba vadībai ieteica mani. Pjēram par mani bija pilnīgi visa informācija - Gambrinus bija beigusi spēlēt Eirolīgā; komandā esam septiņas ārzemnieces, lai gan Čehijas līgā drīkst spēlēt tikai piecas. Bet tas nozīmēja, ka katrā spēlē divas [leģionāres] sēdēja malā. Tāpat nevienam nav noslēpums, ka Čehijā ir tikai divas nopietnas komandas, un līdz fināliem tāda muļļāšanās vien sanāktu. Kaut kad janvārī sazinājās abu klubu aģenti, tad - prezidenti, un frančiem tika piedāvāts mani izīrēt. Lēmums man bija jāpieņem nepilnas diennakts laikā: piektdienas vakarā mani iepazīstināja ar situāciju, bet sestdien bija jāsaka "jā" vai "nē".

Nojaušot tavu situāciju Gambrinus un zinot, kāds basketbola līmenis ir Francijā, manuprāt, lēmuma pieņemšanai pietiktu pat ar piecām minūtēm...
– Protams, vispirms piezvanīju uz Rīgu vecākiem, un viņi ieteica salikt visus plusus un mīnusus uz papīra un tad pieņemt lēmumu. Drusciņ tomēr svārstījos. Neprofesionāli jau tas skan, bet biju jau samierinājusies, ka līdz sezonas beigām atlicis kāds mēnesis un kā būs, tā būs. Tad brauktu mājās un pamazām sāktu gatavoties izlasei. Pretarguments tomēr bija spēcīgāks: man gribas spēlēt un daudz spēlēt, un, ja ir piedāvājums ir no Francijas, tad nedrīkst teikt "nē".

Cik ilgi jau esi Francijā?
– Nepilns mēnesis jau būs. Vēl līdz galam neesmu iedzīvojusies, bet šeit ir interesanti. Man patīk. Mani mazāk interesē, kas notiek aiz loga - vai spīd saule vai līst lietus. Tāpat mani neinteresē šopings vai citas blakuslietas. Tagad ir basketbols un nekas vairāk. Pavadītais laiks Čehijā nedaudz mazināja manu pārliecību par savām spējām, un tagad Francijā to vēlos atgūt. Pirms Eiropas čempionāta tas būtu ļoti vērtīgi. Esmu jau piedalījusies četrās spēlēs, un visās - sākuma piecniekā. Šajās spēlēs esmu sajutusi, ka komandai es tik tiešām esmu vajadzīga, nevis esmu Tarbes ieradusies kā cauruma aizlāpītāja. Pirmajās spēlēs viegli nebija, jo komandas kodols kopā ir kopš sezonas sākuma, turklāt man pirms savas pirmās spēles Francijā bija tikai trīs treniņi. Atbraucu otrdien vēlu naktī, trešdien patrenējos, ceturtdien patrenējos, un piektdien jau spēlēju. Vēl nervozēju arī tāpēc, ka komanda pēkšņi ierindojusies pirmajā vietā un man uzreiz jāielec līderkomandas sastāvā. Un vēl starta pieciniekā! Teikšu, kā bija: uztraukums bija diezgan liels. pamazām pierodu pie jaunās dzīves, un pats galvenais - man pašai jānotic, ka varu spēlēt.

Interesanti, ka jauna spēlētāja, tikko ieradusies komandā, jau nākamajā dienā tiek likta sākuma pieciniekā. tev acis nebija lielas par šādu uzticēšanos?
– Kad sākās pārrunas par manu iespējamo pārcelšanos uz Franciju, mani jau brīdināja, ka komandai vajadzīgs pamatsastāva ceturtais numurs. Godīgi sakot, biju nedaudz nobijusies: kā, Francijas pirmā komanda un uzreiz pieciniekā? Cerēju, ka pirmajās spēlēs man dos kādas desmit minūtes spēles laika, bet te - uzreiz gandrīz visas 40 minūtes. Izrādās, ka meitene, kas aizgāja dekrētā bija gandrīz vienīgais ceturtais numurs komandā. Ir vēl viena jauniņā, taču arī viņai ir kaut kādas roblēmas ar veselību, un sanāk, ka komandā šajā pozīcijā esmu pilnīgi viena. Drusciņ pabaidījos, bet tad sapratu, ka mani tiešām vēlas tur redzēt! Un tad jau nav, par ko baidīties. Nedomāju, ka viņi mani ņēma pie sevis uz dullo. Esmu spēlējusi jau divos Eiropas čempionātos, un tie, kas ar to nodarbojas, mani jau bija redzējuši, un, ja komandai ir kārtīgs skauts, tad viņam ir jābūt informētam par visu, kas notiek Eiropas sieviešu basketbolā. Nomierinājos, un ar šādu domu devos uz Franciju. Izteiktie piedāvājumi bija droši: viņi bija pārliecināti, ka tik tiešām grib mani un nevienu citu. jau kopš ierašanā brīža ar mani šeit auklējas no rīta līdz vakaram. Dzīvoklis ir piešķirts, mašīna ir, visi ir ļoti izpalīdzīgi, visu laiku apjautājas, vai vēl ko nevajag. Man šeit nekā netrūkst: trenējies un spēlē..

Mazliet dīvaini: Francija, kas skaitās sieviešu basketbola lielvalsts, un komandā ir tikai viena ceturtā numura spēlētāja, bet Gambrinus jūs bijāt četras...
– Tieši tā, nedaudz dīvaini. Un vēl ir vairākas nesaprotams lietas, bet es par to nesūdzos.

Tagad atgriežamies pie Čehijas. Kā nonāci Gambrinus? Pagājušajā vasarā varēja nojaust, ka uz Gambrinus brauci ar nelielu eiforiju...
– Nenoliegšu, ka piedāvājums bija vilinošs un no komandas, kura iepriekšējā sezonā spēlēja Eirolīgas finālā. Man piedāvāja līgumu uzreiz uz trijiem gadiem. Un kā lai no tāda atsakos? (Smejas.) Tiešām, parakstot līgumu, viss izskatījās ļoti labi - augsta līmeņa komanda, Eirolīga... Kāpēc neiejutos? Laikam nebija lemts. Komandas kodols kopā spēlējis jau daudzus gadus, treneris arī nemainīgs, es - jaunpienācēja... Ir spēlētāji un treneri, kas nesader kopā. Lai kā es centos, lai kā es treniņos strādāju, vienmēr kaut kā pietrūka.

Jūs jau no sezonas sākuma bijāt vairākas ceturtā numura statusā?
– Sezonu iesākām trijatā, bet kaut kad februārī pievienojās Linda Frēliha. Visai komandai acis bija lielas, jo kluba vadība mūs neinformēja par šo pirkumu. Pirms Frēlihas ierašanās kaut kur internetā pamanīju informāciju par viņas ierašanos, taču tur bija rakstīts tikai par pārbaudes laiku... Ieradās Frēliha, pieauga spriedze...

... un nolaidās rokas?
– Nē, tieši otrādi. Treniņos bija vēl lielāks azarts. Mēs trīs, kuras komandā jau bija no sezonas sākuma, īsti nesapratām, kāpēc uzaicināta vēl viena spēlētāja, jo pašām šķita, ka nemaz tik sliktas neesam, un treniņos visādos veidos to centāmies pierādīt. Trenējos vēl vairāk, bet laikam nepietiekami, jo spēles laiks nepalielinājās. Nezinu, kas komandā notika pirms manis, bet meitenes teica, ka neesot vairs tās "ķīmijas", kas vēl pirms gada. Iespējams, meitenes pēc iepriekšējās sezonas nedaudz sevi pārvērtēja un cerēja, ka arī šogad ies tikpat labi. Redz, kārtējo reizi tas ir pierādījums, ka izcīnīt augstas vietas ir vieglāk nekā pēc tam atkārtot sasniegto. Gribēju daudz, bet nekas nesanāca...

Kādu mantojumu esi atstājusi Ievai Kubliņai? Arī viņa ir pārcēlusies uz Prāgu. Kāds ir Čehijas čempionāts?
– Ja salīdzina ar Latviju, Čehijā ir tieši tāpat: divas spēcīgas komandas, kurām nemaz nav interesanti spēlēt ar pārējām. Abajām spēcīgajām komandām Gambrinus un USK Prague vispirms Eirolīgā un pēc tam savstarpējās spēlēs jānoskaidro, kura būs Čehijas čempionvienība. Tagad Čehijā notiek pusfināls, un redzu, ka Ievas komanda pretiniekus uzvar ar 50 un vairāk punktu starpību. No šādām uzvarām nav nekāda lielā prieka, un tagad, uz Čehijas čempionātu skatoties no malas, vēlreiz pārliecinos, ka esmu pareizi nolēmusi - pārcelties uz Franciju.

Pāris nedēļās Francija, Francija, nekā cita, kā vien Francija. Izklausās, ka nemaz nevēlies atgriezties Čehijā?
– No mani tas vairs nav atkarīgs. Teorētiski var būt tā: ja man jādodas uz Gambrinus, es varu iespītēties un nepiekrist. Bet tad es zaudētu divu gadu līgumu ar garantijām. Ai, par to tagad nav jādomā... Beigsies sezona, beigsies Eiropas čempionāts, un tad arī vairāk būs jādomā par nākamo sezonu.

Čehi parādā nepalika?
– Nē naudas lietās viss bija labi: precīzi laikā man samaksāja visu līdz pēdējai kronai. Pārceļoties uz Franciju, finansiāli neko neesmu zaudējusi. Esmu tikai ieguvēja. Ne jau naudas izteiksmē, bet tieši spēļu prakses ziņā. Un tas man šobrīd ir vajadzīgs visvairāk. Un vēl iepēja izcīnīt vērtīgas medaļas.

Tu taču zini, ka tavs tēvs strādā ASK sistēmā un viņam jau vairākus mēnešus nemaksā algu?
– Par ģimeni noteikti neaizmirsīšu. (Smejas). Es krīzes sekas neesmu izjutusi.

Mēs Latvijā nemākam saprast, kur tavam bijušajam klubam ir tik daudz naudas, ka var atļauties pirkt septiņas leģionāres?
– Zinu, ka prezidentam ir ļoti daudzi un dažādi biznesa veidi. Cepuri nost šā cilvēka priešā, jo viņš tik tiešām ļoti rūpējas par budžetu, tikai šobrīd nez vai viņš ir laimīgs. Pirms sezonas taču bija pavisam citi plāni: tik daudz naudas iztērēts, bet atdeves tikpat kā nekādas. Viņš ļoti gribēja būt pašā augšā Eirolīgai.

Vai, pusi sezonas uzspēlējot Čehijas čempionātā, paspēji saprast, kāpēc šīs valsts nacionālā izlase Eiropas čempionātos jau daudzus gadus ir viena no spēcīgākajām izlasēm, lai gan situācij varētu būt līdzīga, kāda ir pie mums?
– Arī izlašu līmenī varam vilkt paralēles ar Latviju. Protams, īpaši neesmu iedziļinājusies Čehijas sieviešu basketbola niansēs, taču man ir radies iespaids, ka tagadējā izlase ir izveidojusies no vien gadagājuma spēlētājām, ļoti talantīgām. Spēlējot Čehijas čempionātā, neredzēju, ka ir rezerves, kas varētu nākt tagadējo spēlētāju vietā. Nākamā paaudze Čehijas izlasei neko gaišu nesola. Tagad Čehijas izlase vairs nav tā komanda, no kuras vēl pirms diviem gadiem tik ļoti baidījāmies. Pusi sezonas apgrozījusies šajā vidē, esmu paspējusi uzspēlēt gandrīz ar visām Čehijas izlases spēlētājām, un tik tiešām no viņām vairs nav tā jābaidās kā savulaik. Arī treneri esmu iepazinusi tuvāk, un varu droši teikt, ka čehietēm jāsāk respektēt mūs, nevis mums viņas...

Kad radās pirmās aizdomas, ka tu varētu pārcelties uz Franciju? Vai kaut kur dabūji zināt, ka tevi gaida tepat Latvijā, Cēsīs?
– Pa ausu galam dzirdēju gan. Ar mani pat mēģināja sazināties, taču visus zvanus pārsūtīju savam aģentam. Pat nezinu, vai Cēsu vēlmes nonāca līdz aģentam...

Vai būtu varējusi pārcelties uz Cēsīm?
– Nē. Noteikti ne. Pat ja vienotos ar aģentu. Tobrīd man vēl šķita, ka ar Gambrinus vēl nekas nav beidzies un gan jau iedzīvošos. Kad nāca piedāvājums no Cēsīm, īsti nejutu, ka notiek kaut kāda darbība. Savukārt Francijas variantā bija iesaistīti trīs aģenti, un es redzēju, ka tur notiek kustība uz priekšu un ka ir interese par mani!

Tarbes Francijas čempionātā šobrīd ir līderpozīcijās... Vai tas nozīmē, ka no jums tiek gaidīts tikai zelts?
– Man pašai šķiet, ka komandai tas ir liels pārsteigums. Un, ja esam pirmajā vietā, pavisam reāls kļūst mērķis izcīnīt tiesības nākamgad spēlēt Eirolīgā. Lai tiktu uz Eirolīgu, Francijā ir trīs iespējas. Uzvarēt regulārajā čempionātā un jau ar to vien iekļūt Eirolīgā. Nākamā iespēja - uzvarēt play-off turnīrā. Un pēdējā iespēja - izcīnīt Francijas kausu. Ja visos turnīros uzvar viena un tā pati komanda, kā to pagājušajā gadā izdarīja Bourges, tad uz Eirolīgu tiek vai nu čempionāta finālistes, vai kausa izcīņas finālistes. Kad tikko biju ieradusies Francijā, komandas galvenais treneris teica: "Uzvarot regulārajā čempionātā, mēs ar smaidu varēsim izbaudīt play-off spēles". Un tieši tāpēc ir ļoti svarīgi uzvarēt regulārajā čempionātā. Ja ar pirmo piegājienu iegūstam tiesības spēlēt Eirolīgā, šīs sezonas plāns būs izpildīts.

Kā tev pašai šķiet: tas ir reāli?
– Vēl atlikušas piecas spēļu kārtas, un pašā pēdējā mums jātiekas ar Bourges. Jādomā, ka tieši tad izšķirsies pirmās vietas liktenis. Pirmajā riņķī Tarbes uzvarēja ar astoņu punktu starpību. Atbildes spēle būs Buržā. Tā būs spēle par vietu Eirolīgā.

Kādu mantojumu tev atstājusi Gunta Baško? Savulaik viņa spēlēja Tarbes komandā...
– Kluba birojā pie sienas - savu bildi. (Smejas). Guntu šeit atceras. Tāpat arī daudzi līdzjutēji atceras Latvijas izlases uzvaru pār Franciju 2007. gada Eiropas čempionātā Itālijā. Brīdināju līdzjutējus, ka pie pirmās iespējas vēlreiz izdarīsim to pašu, ko pirms diviem gadiem. (Smejas).

Spānija, Čehija. Tagad Francija, pirms tam ASV. Cik valodās tu tagad runā?
– Reizēm pati nesaprotu, kādā valodā runāju. (Smejas). Mūsu klubs ir ļoti tuvu Spānijai, tāpēc daudzi runā spāniski, un tas man patīk. Sadzīviskā līmenī spāņu valodā es runāju daudz labāk nekā franciski. Tarbes prezidents nerunā angliski, bet ļoti labi pārvalda spāņu valodu. Varbūt tāpēc, ka runāju spāniski, prezidents izvēlējās mani? (Smejas). Viņš ir laimīgs, jo komandā spāniski runājošo nav īpaši daudz. Savukārt komandas amerikānietēm šajā ziņā nav paveicies: viņas nezina spāniski, prezidents nerunā angliski. Prezidents ir pārlaimīgs, ka ar kādu ārzemnieci var papļāpāt spāņu valodā.

Kad ir pēdējais brīdis, kad tu varētu pievienoties izlasei?
– Ja mēs aizspēlējamies līdz pat kausa izcīņas finālam, tad pēdējā spēle man ir 17. maijā. Pamaz laika paliks līdz Eiropas čempionātam, bet es par to neuztraucos! Mans noskaņojums katru dienu kļūst labāks, pamazām atgūstu pārliecību, un, saglabājusi un papildinājusi pozitīvās emocijas, izlasei noteikti paspēšu sagatavoties.